Nosaka, ko regula paredzētu: izveidot satvaru European Business Wallets nodrošināšanai, piešķirt ar maku veiktām darbībām tādas pašas tiesiskās sekas kā to papīra vai klātienes ekvivalentiem, noteikt noteikumus maku īpašnieku identificēšanai, izveidot Eiropas digitālo direktoriju un unikālu identifikatoru katram īpašniekam, noteikt, kā tiek paziņoti maku nodrošinātāji, uzlikt pienākumus publiskā sektora struktūrām un atvērt satvaru trešām valstīm.[1]
Regula aptvertu European Business Wallets nodrošināšanu un pieņemšanu, to īpašnieku identifikācijas datu izsniegšanu un pieņemšanu, kā arī to, kā makus izmanto saimnieciskās darbības subjekti un publiskā sektora struktūras. Tā neskartu sistēmas, ko Savienības tiesību akti jau paredz dokumentu un datu apmaiņai starp kompetentajām iestādēm.[1]
Definē 43 terminus. European Business Wallet būtu digitāls risinājums, kas ļauj tā īpašniekam glabāt, pārvaldīt un uzrādīt identifikācijas datus un elektroniskus atribūtu apliecinājumus, izmantot parakstus, zīmogus, reģistrēto piegādi un laika zīmogus, kā arī izveidot pilnvarojumus un deleģēt tos pilnvarotajiem pārstāvjiem. „Saimnieciskās darbības subjekts” būtu jebkura fiziska vai juridiska persona, kas darbojas komerciālā vai profesionālā statusā, tādējādi darbības jomā tiek iekļauti individuālie komersanti un pašnodarbinātie. Daudzi no pārējiem terminiem ir tieši pārņemti no eIDAS regulas.[1][7][8]
Darbībai, kas veikta ar kādu no 5. panta 1. punktā minētajām pamatfunkcijām, būtu tādas pašas tiesiskās sekas kā tai pašai darbībai, kas likumīgi veikta klātienē, papīra formā vai ar jebkuriem citiem atbilstīgiem līdzekļiem. Tas pats attiektos arī uz gadījumiem, kad pašnodarbināta persona vai individuālais komersants izmanto kvalificētu elektronisko reģistrēto piegādes pakalpojumu kā atsevišķu pakalpojumu bez Business Wallet.[1]
Uzskaita 14 funkcijas, kas būtu jāpiedāvā katram makam. Tās ietver elektronisku atribūtu apliecinājumu izsniegšanu, glabāšanu un uzrādīšanu ar selektīvu izpaušanu; kvalificētus elektroniskos parakstus, zīmogus un laika zīmogus; dokumentu nosūtīšanu un saņemšanu, izmantojot kvalificētu elektronisko reģistrēto piegādes pakalpojumu; iespēju vairākiem lietotājiem darboties ar vienu maku, pamatojoties uz atļaujām, kuras īpašnieks var pārvaldīt un atsaukt; visu datu eksportu mašīnlasāmā formātā; un visu darījumu žurnālu. Nodrošinātāji varētu pievienot papildu funkcijas, ja vien tās neapdraud šīs, un tiem būtu jāpiedāvā reģistrētās piegādes pakalpojums atsevišķi European Digital Identity Wallets lietotājiem.[1]
Makiem būtu vajadzīgi kopīgi protokoli un saskarnes identifikācijas datu un apliecinājumu izsniegšanai un uzrādīšanai, mijiedarbībai ar citiem makiem un ar European Digital Identity Wallets, automatizētai izmantošanai bez manuālas iejaukšanās un attālinātai reģistrācijai ar tāda pilnvarota pārstāvja starpniecību, kura elektroniskā identifikācija atbilst uzticamības līmenim „būtisks” vai „augsts”. Katrs īpašnieks saņemtu vismaz vienu unikālu digitālo adresi. Lomu un atribūtu sasaistēm būtu jābūt auditējamām un atsaucamām, un konfliktējošas lomas, pārmērīga deleģēšana un beigušās atļaujas būtu jāatklāj un jānovērš reāllaikā.[1][10]
Makus varētu nodrošināt tikai Komisijas sarakstā iekļauti nodrošinātāji. Tiem būtu jābūt iedibinātiem Savienībā, tajā būtu jāatrodas to galvenajai uzņēmējdarbības vietai un galvenajām darbībām, un tie nedrīkstētu būt trešās valsts vai trešās valsts subjekta kontrolē. Tiem arī būtu jāatbilst Direktīvas (ES) 2022/2555 (NIS2) kiberdrošības prasībām, skaidri jāinformē īpašnieki par noteikumiem un datu pārnesamību un, ja tie pārtrauc nodrošināt makus vai tiek svītroti no saraksta, jāpaziņo īpašniekiem un jānodod vai jādzēš viņu dati saskaņā ar īpašnieku norādījumiem.[1]
Datus, kas identificē maka īpašnieku, izsniegtu vai nu kvalificēts uzticības pakalpojumu sniedzējs kā kvalificētu elektronisku atribūtu apliecinājumu, vai par autentisku avotu atbildīgā publiskā sektora struktūra vai cita struktūra tās vārdā kā apliecinājumu, vai, attiecībā uz Savienības subjektiem, Komisija. Tie ietvertu vismaz īpašnieka oficiālo nosaukumu, kā tas reģistrēts attiecīgajā reģistrā, un tā unikālo identifikatoru saskaņā ar 9. pantu. Dalībvalstis paziņotu autentiskos avotus, ko izmanto to verificēšanai.[1][8]
Ja saimnieciskās darbības subjektam jau ir Eiropas unikālais identifikators (EUID), proti, uzņēmumu tiesībās izmantotais identifikators, tas būtu tā identifikators. Īpašnieki, kuriem tāda nav, saņemtu unikālu identifikatoru, kas izveidots saskaņā ar īstenošanas aktu, un šis akts arī novērstu, ka kādam īpašniekam tiek piešķirts vairāk nekā viens identifikators.[1][9]
Komisija uzturētu Eiropas digitālo direktoriju ar API sistēmu savstarpējai izmantošanai un drošu tīmekļa portālu, kas kalpotu kā uzticams informācijas avots par maku īpašniekiem. Tam varētu piekļūt tikai maku īpašnieki, viņu pilnvarotie pārstāvji un maku nodrošinātāji. Nodrošinātājiem būtu jāpaziņo par jebkādām izmaiņām informācijā vienas darbdienas laikā.[1]
Subjekts, kas vēlas nodrošināt makus, iesniegtu paziņojumu savai valsts uzraudzības iestādei, aprakstot, kā tā maki nodrošina pamatfunkcijas, un deklarējot atbilstību. Uzraudzības iestādei būtu 30 dienas paziņojuma izskatīšanai; ja tā šajā laikā nesniedz atbildi pēc būtības, paziņojums tiktu uzskatīts par pilnīgu. Kvalificēti uzticības pakalpojumu sniedzēji būtu atbrīvoti no izskatīšanas un varētu piedāvāt makus nekavējoties. Atteikumu varētu pārsūdzēt tiesā.[1]
Uzraudzības iestādes nodotu Komisijai informāciju par nodrošinātāju reģistrāciju, izmaiņām un svītrošanu, par izmaiņām ziņojot 24 stundu laikā. Komisija publicētu iegūto maku nodrošinātāju sarakstu savā tīmekļa vietnē mašīnlasāmā formātā.[1]
Uzraudzības iestādes, kuras dalībvalstis jau izraugās saskaņā ar eIDAS, uzraudzītu arī to teritorijā iedibinātos maku nodrošinātājus, veicot to, ko priekšlikums dēvē par ex post uzraudzību. To uzdevumos ietilptu sūdzību izmeklēšana, darbības izbeigšanas plānu pārbaude un prasībām neatbilstošu nodrošinātāju svītrošana no saraksta. Dalībvalstis noteiktu sankcijas, tostarp administratīvos naudas sodus līdz 2% no nodrošinātāja kopējā pasaules gada apgrozījuma. Ja valsts iestāde nerīkojas un iekšējais tirgus ir apdraudēts, Komisija varētu iejaukties un, cita starpā, uz laiku apturēt nodrošinātāja iekļaušanu sarakstā.[1][8]
Dalībvalstu un Komisijas sadarbības grupa, kas jau izveidota saskaņā ar eIDAS, nodarbotos arī ar European Business Wallets, apmainoties ar paraugpraksi un koordinējot īstenošanu.[1][8]
Ja makus nodrošina ES iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra, to uzraudzītu nevis valsts iestāde, bet gan Komisija, veicot attiecīgos 13. pantā noteiktos uzraudzības uzdevumus un ziņojot par savu darbību.[1]
Publiskā sektora struktūrām būtu jāļauj saimnieciskās darbības subjektiem izmantot maku identificēšanai un autentificēšanai, parakstīšanai vai zīmogošanai, dokumentu iesniegšanai un paziņojumu nosūtīšanai vai saņemšanai administratīvās procedūrās un ziņošanas pienākumu izpildē. Priekšlikums šim nolūkam nosaka termiņu 24 mēneši pēc regulas stāšanās spēkā. Dokumentiem un paziņojumiem publiskā sektora struktūrām būtu vajadzīgs savs maks ar kvalificētu elektronisko reģistrēto piegādes pakalpojumu. Līdz 36 mēnešiem pēc stāšanās spēkā tās tā vietā varētu saglabāt esošu alternatīvu, ja vien tā atbilst eIDAS prasībām attiecībā uz kvalificētu elektronisko reģistrēto piegādi un piedāvā vārteju uz makiem. Šajā pantā noteiktie pienākumi attiecas uz publiskā sektora struktūrām, nevis uz uzņēmumiem.[1]
Komisija varētu atzīt trešo valstu uzņēmējdarbības makus vai veselus satvarus par tādiem, kas sniedz līdzvērtīgas garantijas, ja vien tie ir sadarbspējīgi ar eIDAS uzticamības satvaru un atbalsta vismaz identificēšanu, autentificēšanu un apliecinājumu apmaiņu. Tā vispirms novērtētu līdzvērtību, vēlāk varētu atsaukt atzīšanu un publicētu atzīto sistēmu sarakstu.[1][8]
Ārpus Savienības iedibināti uzņēmumi varētu saņemt European Business Wallet, kad tiem ir izsniegti identifikācijas dati un unikāls identifikators. Maka nodrošinātājs pieprasītu identifikācijas datus uzņēmuma vārdā, identitāte tiktu verificēta ar eIDAS paredzētajām metodēm, un dalībvalstis sadarbotos, lai neviens uzņēmums nesaņemtu vairāk nekā vienu datu kopu.[1][8]
Regulā paredzētos īstenošanas aktus pieņemtu ar tās komitejas palīdzību, kas jau izveidota saskaņā ar eIDAS regulu.[1][7]
Grozītu eIDAS regulas 5.a pantu, noteikumu par European Digital Identity Wallets, lai tas attiektos uz fiziskām personām, tostarp uz fizisku personu, kas pārstāv juridisku personu. Tas arī atkārtoti noteiktu, ka European Digital Identity Wallet izmantošana fiziskām personām ir brīvprātīga un ka tā neizmantošana nedrīkst ierobežot viņu piekļuvi pakalpojumiem, darba tirgum vai brīvību veikt uzņēmējdarbību.[1][7][8]
Trīs gadus pēc stāšanās spēkā Komisija ziņotu Parlamentam un Padomei par to, cik labi darbojas regula. Ziņojums aptvertu pamatfunkcijas, nodrošinātāju atbilstību, sankcijas un reģistrētās piegādes pakalpojumu un izvērtētu, vai būtu jāmaina darbības joma, tostarp vai maku izmantošana būtu jānosaka par obligātu.[1]
Regula stātos spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī un būtu piemērojama vienu gadu pēc tam. Tā nav pieņemta, tāpēc neviens no šiem datumiem nav zināms.[1]
Pielikumā ir sniegta tehniskā informācija, kas precizē 5. un 6. pantu. Lietotāji pieteiktos makā ar elektronisko identifikāciju, kuras uzticamības līmenis ir „būtisks” vai augstāks; katra maka vienība saturētu parakstītu apliecinājumu par tās integritāti; kriptogrāfiskās atslēgas aizsargātu droša kriptogrāfiskā ierīce; darījumi, tostarp neizdevušies, tiktu reģistrēti žurnālā; maki darbotos ar lokālām, ārējām vai attālinātām kvalificētām paraksta un zīmoga radīšanas ierīcēm; un īpašnieki varētu eksportēt savus datus atvērtā formātā, lai pārietu uz citu maku.[1][10]