European Business Wallet priekšlikuma pamatā esošā analīze, izskaidrota

Nav oficiāls ietekmes novērtējums

Stingri ņemot, šim priekšlikumam nav ietekmes novērtējuma. Komisija piešķīra atkāpi, pamatojoties uz to, ka Business Wallet maki tieši balstās uz politikas izvēli, ko tā jau novērtēja 2021. gadā attiecībā uz Eiropas digitālās identitātes satvaru, un atbilst tolaik vēlamajam risinājumam: saskaņotam maku satvaram ar juridiskām sekām visā Savienībā, kas pielāgots profesionālai lietošanai. Tā vietā tā sagatavoja dienestu darba dokumentu, kurā sīki analizētas paredzamās izmaksas un ieguvumi.[1]

Šis dokuments, SWD(2025) 837, tomēr ievēro ierasto struktūru: problēmas definīcija, kāpēc ES būtu jārīkojas, mērķi, politikas risinājums, tā ietekme un tas, kā tā tiktu uzraudzīta. To papildina NTT Data vadīta konsorcija veikts ārējs pētījums, aptauja, kurā tika saņemtas 65 atbildes no 340 uzrunātajām ieinteresētajām personām, un 14 padziļinātas intervijas.[12]

Aprakstītā problēma

Dokumentā ir identificētas divas problēmas. Tās ir attēlotas kā uz uzņēmumiem vērsts paplašinājums problēmām, ko 2021. gada ietekmes novērtējumā par EU Digital Identity Wallet konstatēja attiecībā uz fiziskām personām.[12]

• Uzņēmumiem un publiskā sektora struktūrām ir vajadzīgi labāki veidi, kā tiešsaistē identificēt sevi un pierādīt, kas drīkst rīkoties to vārdā, jo īpaši pārrobežu situācijās. Vienā dalībvalstī izdotie uzņēmumu identifikatori ne vienmēr tiek atzīti citā. Individuālie komersanti, pašnodarbinātie un publiskā sektora struktūras bieži vien neietilpst uzņēmumu reģistros, kas piešķir ES mēroga identifikatoru. Turklāt nav standarta ES mēroga veida, kā glabāt un pārbaudīt digitālu pilnvarojumu vai pilnvaru.
• Nav uzticama, juridiski atzīta veida, kā uzņēmumi varētu digitāli un pārrobežu kopīgot licences, sertifikātus un atbilstības datus ar publiskā sektora struktūrām un savstarpēji. Tie paši dokumenti tiek iesniegti atkal un atkal, bieži pa e-pastu, ar kurjeru vai caur patentētiem portāliem, un EU Digital Identity Wallet, kas veidots, par pamatu ņemot personas privātumu, netika izstrādāts izsekojamībai, kas uzņēmumiem vajadzīga revīzijām un atbilstībai.

Dokumentā tās tiek saistītas ar trim virzītājspēkiem:[12]

• Tirgus un tehnoloģiju pārmaiņas, sākot no mākoņdatošanas un MI līdz datos balstītai ziņošanai, rada jaunas vajadzības pēc uzticamības pakalpojumiem uzņēmumu un publiskā sektora struktūru vidū.
• Tā kā arvien vairāk uzņēmumu tirgojas pārrobežu, sadrumstalotas valstu atbilstības procedūras vairo to izmaksas.
• Savstarpēji nesadarbspējīgas sistēmas liedz publiskā sektora struktūrām droši un efektīvi identificēt uzņēmumus un sazināties ar tiem.

Par to, kāpēc rīkoties vajadzētu ES, nevis katrai dalībvalstij atsevišķi, dokumentā tiek argumentēts, ka valstu sistēmas ir veidotas iekšzemes lietošanai un atšķiras pēc juridiskajām sekām, darbības jomas un tehniskā dizaina, kas kavē brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību un kropļo konkurenci starp uzņēmumiem atkarībā no tā, kur tie ir iedibināti. Tā norādītais juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pants, tāds pats kā Eiropas digitālās identitātes satvaram.[12]

Ko tas paredz sasniegt

Vispārējais mērķis ir palīdzēt iekšējam tirgum pienācīgi darboties, samazinot administratīvo slogu uzņēmumiem un valsts pārvaldes iestādēm, izmantojot digitālu identifikāciju, autentifikāciju un juridiski derīgu datu apmaiņu. No tā izriet divi konkrēti mērķi:[12]

• Samazināt administratīvo slogu, racionalizēt atbilstības procesus un uzlabot pakalpojumu sniegšanu.
• Nodrošināt, ka uzņēmumiem un publiskā sektora struktūrām ir piekļuve drošai un uzticamai pārrobežu digitālajai identifikācijai, kas atbilst lietotāju vajadzībām un tirgus pieprasījumam.

Bāzes scenārijs un risinājumi

Dokumentā netiek salīdzināti vairāki politikas risinājumi. Tajā ņemts 3. politikas risinājums, kas bija vēlamais risinājums 2021. gada ietekmes novērtējumā par EU Digital Identity Wallet, un tas tiek uzskatīts gan par bāzes scenāriju, gan par vienīgo apsvērto politikas risinājumu, pielāgotu uzņēmumu un publiskā sektora struktūru vajadzībām.[12]

Tā pamatojums ir saskaņotība: tā kā Eiropas digitālās identitātes satvars jau ir spēkā un tā tehniskā arhitektūra ir noteikta, dokumentā digitālās identitātes maka modelis nosaukts par vienīgo dzīvotspējīgo risinājumu, lai abu veidu maki paliktu saskanīgi un sadarbspējīgi, un Business Wallet maki aprakstīti kā šī satvara paplašinājums, nevis atsevišķs satvars.[12]

Saskaņā ar šo risinājumu publiskā sektora struktūrām būtu jānodrošina minimāls pamatfunkciju kopums: identifikācija un autentifikācija, kvalificēti elektroniskie paraksti un zīmogi, elektronisku atribūtu apliecinājumu apmaiņa un oficiālu paziņojumu saņemšana. Darbībām, kas veiktas ar šo funkciju palīdzību, būtu tādas pašas juridiskās sekas kā papīra formā vai klātienē veiktām darbībām. Uzņēmumiem nebūtu pienākuma izmantot Maku, un individuālie komersanti un pašnodarbinātie dažiem atsevišķiem pakalpojumiem varētu izmantot savu EU Digital Identity Wallet, nevis iegādāties pilnu Business Wallet.[12]

Ilustrētie lietošanas gadījumi

Pati ierosinātā regula būtu neitrāla attiecībā uz lietošanas gadījumiem: tā nepiešķirtu prioritāti konkrētiem lietojumiem. Lai parādītu, kā tā varētu darboties, dokumentā uzskaitīti ieinteresēto personu apzinātie lietošanas gadījumi:[12]

• Klientu piesaiste un uzticamības pārbaude (pazīsti savu klientu): verificēti apliecinājumi manuālas dokumentu vākšanas vietā.
• Juridiskā pārstāvība: pilnvaru digitāla izsniegšana, atsaukšana un izsekošana.
• Publiskais iepirkums: iepriekš kvalificēti apliecinājumi, kurus var atkārtoti izmantot dažādos konkursos.
• Uzņēmējdarbība pārrobežu mērogā: verificētu apliecinājumu iesniegšana citu dalībvalstu iestādēm bez klātienes ierašanās.
• Nodokļu pārvaldība un e-rēķini: uzticami identifikatori un verificēti PVN apliecinājumi.
• Piegādes ķēdes: verificētu piegādātāju datu un produktu apliecinājumu, piemēram, digitālās produkta pases, sasaiste.

Modelētās izmaksas

Maku īpašnieki pirmajā gadā segtu vienreizējas izmaksas (apmācība un ievadīšana, aktivizēšana un IT ieviešana, kā arī iepirkums vai līgumu slēgšana), bet pēc tam maksātu regulāru licences un uzturēšanas maksu. Komisija vidējās izmaksas vienai organizācijai aplēš šādi:[12]

Tiek pieņemts, ka Maku ieviestu visas publiskā sektora struktūras, jo tām būtu pienākums to pieņemt. Visām 95 825 publiskā sektora struktūrām, ko ietver modelis, tas veido aptuveni 7,3 miljardus eiro pirmajā gadā un aptuveni 1,15 miljardus eiro gadā pēc tam. Ja to ieviestu 75% uzņēmumu, to izmaksas kopā būtu aptuveni 45,5 miljardi eiro pirmajā gadā un aptuveni 20,4 miljardi eiro gadā pēc tam.[12]

Individuālajiem komersantiem un pašnodarbinātajiem, kas tā vietā izmantotu savu EU Digital Identity Wallet, dokumentā, pamatojoties uz pašreizējām tirgus cenām, atsevišķie pakalpojumi jaunajam saziņas kanālam novērtēti aptuveni 45 eiro gadā, bet elektroniskie paraksti, zīmogi un laika zīmogi tiek cenoti atsevišķi.[12]

Modelētie ietaupījumi

Tiešie ieguvumi tiek uzskaitīti tikai kā ietaupījumi, kas rodas, samazinot vai novēršot manuālu administratīvo darbu. Tie tiek aplēsti ar ES standarta izmaksu modeli: stundas darbaspēka izmaksas, reizinātas ar laiku, ko aizņem darbība, tās biežumu un to organizāciju skaitu, kas to veic, izmantojot aptaujas datus un oficiālo statistiku. Darbības iedalās sešās kategorijās:[12]

• Identifikācija un autorizācija
• Dokumentu un informācijas apmaiņa
• Atbilstība un pārbaude
• Uzskaites kārtošana un datu pārvaldība
• Atļaujas un sertifikācija
• Pārrobežu koordinācija un atzīšana

Ja pievienotos visas publiskā sektora struktūras un 75% uzņēmumu, Komisija maksimālo tiešo ieguvumu aplēš aptuveni 169 miljardu eiro apmērā gadā, pieņemot, ka tiktu aizstāts katrs manuālais process. Tās minimālā aplēse, kas balstīta uz aptaujas respondentu gaidītajiem ietaupījumiem (22% publiskā sektora struktūrām, 36% uzņēmumiem), ir aptuveni 58 miljardi eiro gadā.[12]

Atskaitot izmaksas, maksimālais neto ieguvums pie šāda ieviešanas līmeņa būtu aptuveni 116 miljardi eiro pirmajā gadā un aptuveni 147 miljardi eiro gadā pēc tam. Pie minimālajiem pieņēmumiem tas būtu ap 6 miljardiem eiro pirmajā gadā un ap 37 miljardiem eiro gadā pēc tam. Dokumentā maksimums arī projicēts desmit gadu periodam, saglabājot ieguvumus nemainīgus, un tā neto pašreizējā vērtība būtu aptuveni 1107 miljardi eiro.[12]

Dokumentā tas pats modelis tiek piemērots arī zemākiem ieviešanas līmeņiem. Pie zemākā, aptuveni 10% uzņēmumu, kopsumma pirmajā gadā joprojām ir pozitīva, taču publiskā sektora struktūras maksātu vairāk, nekā ietaupītu, līdz būtu segtas to vienreizējās izmaksas. 75% ieviešanu dokuments nosauc par visefektīvāko un visracionālāko veidu, kā sasniegt mērķus.[12]

Tajā aprakstīti arī netiešie ieguvumi, piemēram, mazāk krāpšanas, lielāka uzticēšanās digitālajiem darījumiem un mazākas emisijas no papīra izmantošanas un ceļošanas. Daži no tiem ir kvantificēti, daži nav, un tie tiek nošķirti no iepriekš minētajiem tiešajiem ietaupījumiem.[12]

Kā tas saistīts ar galvenajiem ietaupījumu skaitļiem

Neviens no šiem modelētajiem skaitļiem nesakrīt ne ar vienu no diviem apritē esošajiem galvenajiem skaitļiem. Komisijas 2025. gada 19. novembra paziņojumā presei minēti ietaupījumi uzņēmumiem līdz 150 miljardiem eiro gadā, bet tās politikas lapā minēti vismaz 160 miljardi eiro. Komisija šos trīs skaitļus savstarpēji nesaskaņo.[3][2]

Par abiem galvenajiem skaitļiem un modelī izmantotajiem ieviešanas līmeņiem lasiet ietaupījumu aplēšu skaidrojumu.

Atzītie ierobežojumi